Lasīju bērniem priekšā pasaku... un pati pilnīgi vai sajutu rāmu, dzestru vasaras rītu, kad migla lēnām plūst līdz ar Gauju, vīgriezes kūpēdamas smaržo tā, ka reibst... Atveru acis, nē, sēžu tepat istabā, bērni jau aizmiguši, un arī pasaka galā. Gandrīz vai jāsaka - halucināciju pasaka. Bet tādā labā nozīmē. Ļoti skaisti uzrakstītas piecas pasakas par Vasaras Tumsiņu, kura kā maza vieglprātīga meitene palaista vasaras naktīs gādāt par tumsu.. tāpēc nav jau brīnums, ka vasaras naktis tik īsas.. vai tad jaunībai prātā ir pienākums?
Visjaukākā man šķita otrā pasaka par Vasaras Tumsiņu un Jāņu Lietutiņu, kuri abi mazliet apvainojušies gribēja aizmukt no Jāņiem, jo visi tā priecājoties, ka nakts visīsākā un visi tik nelaimīgi vienmēr, ka pa Jāņiem līstot... Bet vai tad ugunskuri var spīdēt gaismā? Vai tad papardes ziedu dodas meklēt, kamēr saule pie debesīm? Un kas tad, mīļie, ir jāņi bez "līst kā pa jāņiem"? Pasakas beigās abi saprot, ka tomēr bez viņiem abiem nebūtu īsti svētki.
Taču pēc neilga laiciņa Tumsiņai tumsināšana piemirstas. Saķērusi aiz rokas Jāņu Lietutiņu, viņa lec pār ugunskuru. Pēc tam viņi abi apstaigā tuvus un tālus ugunskurus, reizēm pievienodami savas balsis kādam ""līgo, līgo". Tad pavēro, kā virs ezera dūmi savijas kopā ar miglu.
Nu mēs visi esam Māras Cielēnas fani. Viennozīmīgi. Un visiem citiem bērniem, mammām un tētiem iesakām - meklējiet Māras Cielēnas pasakas. Vasaras tumsiņu nevar neiemīlēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru